Zugang zu Gerichten

Tā ir “attiecīgā sabiedrības daļa” , kas gūst labumu no sabiedrības līdzdalības noteikumiem , kas iekļauti Orhūsas konvencijas 6. panta 2. punktā, kā arī 9. panta 2. punkta noteikumos par piekļuvi tiesu iestādēm un attiecīgajos ES sekundārajos tiesību aktos. To definē kā “sabiedrības daļu, kuru ietekmē vai var ietekmēt, vai kas ir ieinteresēta vides lēmumu pieņemšanā . Proti, tas attiecas gan uz privātpersonām, gan uz vides NVO. Attiecībā uz privātpersonām priekšnosacījums, lai pierādītu “tiesību aizskārumu” vai pietiekamu interesi, lai iegūtu tiesības celt prasību un apstrīdēt konkrētu aktivitāti, ir jāinterpretē un jāpiemēro, ņemot vērā pienākumu nodrošināt plašu tiesu pieejamību vides jautājumos. Tiesības, kas var tikt aizskartas, ietver personas procesuālās tiesības, kas izriet no ES tiesību aktiem vides jomā (piemēram, sabiedrības līdzdalības tiesības), kā arī fiziskai personai piešķirtās materiālās tiesības (piemēram, cilvēku veselības aizsardzība, īpašuma tiesības).

Attiecībā uz vides NVO, tām ir tiesības celt prasību de lege un apstrīdēt publisko institūciju lēmumus, darbības vai bezdarbību attiecībā uz konkrētām aktivitātēm, uz kurām attiecas sabiedrības līdzdalības prasības saskaņā ar ES tiesību aktiem. Šo papildu garantiju dažām vides apvienībām pamato fakts, ka tās rīkojas vispārējās interesēs, lai aizsargātu vidi. Dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt konkrētus nosacījumus vides asociācijas juridiskajam stāvoklim, lai izvairītos no actio popularis. Tomēr kritērijus, kas jāievēro vides NVO, lai varētu pretendēt uz tiesībām celt prasību de lege, nedrīkst būt pārāk grūti izpildīt, un būtu jāņem vērā mazo un vietējo NVO intereses. Papildus tam jānodrošina, ka nosacījumi, lai iegūtu tiesības celt prasību de lege, nebūtu mazāk labvēlīgi ārvalstu NVO nekā iekšzemes NVO.

Turklāt Djurgarden lietā EST izskatīja faktu, ka dažās valstīs nepiedalīšanās lēmuma pieņemšanas administratīvajā procedūrā var būt saistīta ar jautājumu par to, vai šādu lēmumu vēlāk var apstrīdēt, paskaidrojot, ka dalībvalstis nedrīkst ierobežot to attiecīgo sabiedrības locekļu tiesības celt prasību un apstrīdēt publiskas institūcijas lēmumu, kuri ir piedalījušies šī lēmuma pieņemšanas administratīvajā procedūrā.

Visbeidzot, privātpersonām un vides NVO jānodrošina tiesības celt prasību, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti ES vides procesuālie noteikumi, piemēram, noteikumi, ar kuriem nosaka lēmumu pieņemšanas procedūras, kas saistītas ar sabiedrības līdzdalību, piemēram, plānos un programmās.